Betona apkopē bieži izmanto dabisko saglabāšanu un cietēšanu ar tvaiku. Iepriekšējā metode attiecas uz plastmasas plēves izsmidzināšanu, lai aizsargātu vai izmantotu betonu betona sacietēšanai. Vidēs ar augstāku temperatūru un mitrumu betons paātrina sacietēšanu. Konservēšana ar tvaiku ir betona izmantošana betona ievietošanai maisījumā, kas piepildīts ar tvaiku un gaisu, vai ar tvaiku piepildītā cietēšanas telpā.
Noteiktos mitruma un temperatūras apstākļos betons normalizēs vai paātrinās sacietēšanu un palielinās stiprību. Tāpēc, ja betons ir jāsacietē, tas ir mākslīgi jālej.
Metode, kad betonu pārklāj ar salmu aizkariem un tamlīdzīgi, un pēc tam apkaisa ar ūdeni, lai tas būtu mitrs, tiek saukta par smidzināšanas ūdens saglabāšanu. Dažādu veidu cementa sacietēšanas laiks nav vienāds, tāpēc pievērsiet uzmanību laistīšanas skaitam un laikam. Izsmidzināmo plastmasas plēvi parasti izmanto daudzstāvu konstrukcijās un lielas platības betona konstrukcijās. Vinilhlorīda sveķu plastmasas šķīdumu izsmidzina uz betona virsmas, izmantojot smidzināšanas pistoli, veidojot gaisu necaurlaidīgu plēvi uz betona virsmas, lai izolētu gaisu un novērstu ūdens iekļūšanu. Detaļu iztvaikošana nodrošina, ka cementa hidratācija notiek normāli, un pēc sacietēšanas pabeigšanas gaisa necaurlaidīgā plēve pati nokrīt.
Konservēšanas ar tvaiku ietekme ir saistīta ar betona stāvēšanas laiku, sildīšanas un dzesēšanas ātrumu, cietēšanas temperatūru, nemainīgas temperatūras cietēšanas laiku un relatīvo mitrumu pirms cietēšanas ar tvaiku. Ja šie aspekti ir izdarīti labi, betons tiks labi saglabāts.
Ja pēc betona ieliešanas ir karsts laiks, gaisa mitrums ir pārāk zems un betons nav savlaicīgi sacietējis. Cementa daļiņas nevar pienācīgi hidratēt un nevar pārvērsties stabilos kristālos. Adhēzija nav tik laba kā parastajam hidratētajam betonam, tāpēc parādās pārslas vai pulveri. Nokrist.